Eižens Finks -
Artūrs Skrastiņš
Eižens Finks (1885–1958) – atveido aktieris Artūrs Skrastiņš.
Leģendārais gaišreģis, tautā saukts par “Latvijas Nostradamu”, Eižens Finks dzimis 1885. gadā. Pēc tautības bijis čigāns, savus vecākus pazaudējis agrā bērnībā, tāpēc dzīvojis pie latviešu ģimenes Valmieras apriņķī. Mēģinājis kļūt par cirka mākslinieku, taču pēc savainojuma pievērsies fotogrāfijai. Sākumā kļuvis par Valmieras fotodarbnīcas īpašnieka Jāņa Sarkangalvja mācekli, vēlāk strādājis pie fotogrāfiem Rīgā. Savu pirmo fotodarbnīcu atvēris Maskavas forštatē, bet pēc Pirmā pasaules kara – Kaļķu ielā 12. Paralēli sācis nodarboties arī ar pareģošanu. Cilvēki, pārsvarā sievietes, arvien pie Finka fotodarbnīcas stāvēja garās rindās. Pie viņa esot nākuši arī politiķi un ārvalstu sūtņi. Klīda baumas, ka Finks paredzējis Musolīni nākšanu pie varas Itālijā, Zigfrīda Annas Meierovica bojāeju automašīnas katastrofā, Kirova noslepkavošanu Krievijā, Jāņa Čakstes nāves datumu. “Jaunākās Ziņas” piederēja pie tiem preses izdevumiem, kas Finku uzskatīja par lētticīgu ļautiņu krāpēju un šarlatānu. Laikrakstā bija smalki aprakstīts, kā viltus medijs un okultists māna klientus, kā arī Finka personīgā dzīve, nesaskaņas ar sievu, no kuras viņš šķīrās 1933. gadā. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā Finks pareģoja, ka nākamgad, kad ziedēs liepas, Rīgā soļos jau cita armija. Pret viņu tika safabricēta lieta, un viņš tika apcietināts kā vācu militārā izlūkdienesta darbinieks. Tiesā viņam piesprieda nāvessodu nošaujot. Vēlāk to aizstāja ar astoņiem gadiem brīvības atņemšanas. 1941. gada 14. jūnijā Finks tika deportēts uz soda nometni Krievijā. Arī tur viņš esot turpinājis nodarboties ar zīlēšanu. Atcerēdamies krievu nometnēs pavadītos gadus, Finks stāstījis, ka tas laiks viņam bijis vieglāks nekā citiem ieslodzītājiem. Lēģeru priekšniecība zinājusi par viņa pareģa spējām un izturējusies zināmā mērā labvēlīgi. 1954. gadā Finks atgriezās Latvijā un slepus turpināja nodarboties ar pareģošanu. Miris, kā pats bija paredzējis, 1958. gada 6. februārī.
